Šķipsna, sauja, riekšava - tādas mērvienības atceramies no vecmāmiņas stāstiem.

Tā tautas medicīnā mērīja izmantojamo dabas līdzekļu daudzumu novārījumu, tēju, apliekamo pagatavošanai.

Materiālos par Rīgas tirdzniecību laikā no 13. līdz 19. gs. bieži vien jāsastopas ar franču, portugāļu, spāņu u.c. - vispirmām kārtām vīna un sāls - mēriem. Līdztekus oficiālajiem mēriem izmantoja pieredzes ceļā tautā radušos pielīdzinājumus kādam dabā noskatītam vairāk vai mazāk nemainīgam priekšmetam, kādai cilvēka ķermeņa daļai vai kādam cilvēka darbības rezultātam. Šādus pielīdzinājumus speciālajā literatūrā dēvēja par dabiskiem jeb naturāliem vai arī par sadzīves, etnogrāfiskiem mēriem. Mūsdienās šo mēru kategoriju sauc par tautas mēriem. To pārbaudei izgatavoja paraugmērus - etalonus, ko rūpīgi glabāja svētnīcās vai pilsētas svaru mājās.

Svaru māja - bija pilsētas lielākie svari, kas atradās Rātslaukumā, Rīgā. Ar tiem tika svērtas Rīgā ievestās preces. Svaru mājā glabājās arī Rīgas oficiālajiem mēriem atbilstoši mērtrauki, tai skaitā mucas un pūri, kas tika izmantoti preču mērīšanai noliktavās (1938. gadā Svaru māja tika nojaukta).

Labības mucām pielīdzināja sviesta mērus. Parastākais bija sviesta ceturtdaļa (v. Viertel). Sviesta muca līdzinājās labības mucai un sviesta daudzumu izteica svara vienībās. Bez šīm mucām, kuras ieveda galvenokārt 18. gs., preču sarakstos minētas dažādas beramvielu mucas. Šķidro preču lielākais tilpuma mērs Rīgā un citās Eiropas pilsētās bija lasts. Lastā parasti skaitīja 12 mucas. No īpašiem šķidruma mēriem jāmin Rīgā 17. gs. ieviestā alus darītavu vai brūžu muca (v. Brautonne), ko izlietoja ērtākai akcīzes nodevas ievākšanai. Brūžu mucas tilpumu noteica uz 105 Rīgas stopiem. Pēc 1833. g. tā bija 8171,5 krievu kubikcollu jeb 108,87 krievu stopu liela. Līdzīgā mērā un tarā tika vesta eļļa Vācijas ostās vēl 19.gs.beigās.

Svari ir mērinstruments ar senu vēsturi - tiek lēsts, ka pirmie svari tikuši izmantoti 2400. - 1800. gadā p. m. ē.

 Attēlā: foto no Farmācijas muzeja arhīva