Muzeja vēsture


Farmācijas muzeja pirmsākumi meklējami 1938. gadā, kad, apkopojot latviešu farmaceita Dāvja Blūmentāla (1871-1937) privāto kolekciju un profesora Jāņa Maizītes (1883-1950) personisko vākumu, kā arī Rīgas un Kurzemes farmaceitu biedrību arhīvu, tika izveidots muzejs Farmācijas ķīmijas katedras telpās Rīgā, Baznīcas ielā 5.

Pēc profesora Jāņa Maizītes nāves viņa izveidotā muzeja kolekcija tika sapludināta ar Paula Stradiņa kolekciju, uz kuras pamata 1957. gadā tika oficiāli nodibināts Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs. Ņemot vērā, ka farmācijas un aptieku vēstures kolekcija pārsniedza 50 000 vienību, 1985. gadā tika pieņemts lēmums ēkā Riharda Vāgnera ielā 13 izveidot patstāvīgu Farmācijas (Aptieku) muzeju, kurš dibināts 1986. gada 14. novembrī kā Paula Stradiņa Medicīnas Vēstures muzeja filiāle, bet apmeklētājiem atvērts kopš 1988. gada 21. marta.

Farmācijas muzeja ēkas vēsture

Ar ugunsieroču parādīšanos 16./17. gadsimtā Rīgai kā viduslaiku cietokšņa pilsētai bija vajadzīga jauna fortifikācijas sistēmas izbūve. Pēc jaunā vaļņa uzbēršanas pilsētas austrumos gar Rīdzenes upes krastu izveidojās jauns - Starpvaļņu rajons. Pretim Kaļķu vārtiem izveidojas jauns ielu tīkls - Kalēju un Lielā Ķēniņu iela (tag. Riharda Vāgnera) - ar šķērsielām - Gleznotāju un Teātra. Apbūve tur sākās 1664. gadā. 1689. gada lielais ugunsgrēks ievieš savas korekcijas - koka ēkas nomaina mūra.

Ēka Rīgā, Riharda Vāgnera ielā 13 ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis - 18. gadsimta dzīvojamā ēka ar rokoko portālu un durvju komplektu UNESCO pilsētbūvniecības pieminekļa Rīgas pilsētas vēsturiskais centrs teritorijā ar garenfasādi uz ielu vērstiem namiem. Ēka ar jumta izbūvēm (lukarnām), piecām sešrūšu logu asīm, pagraba lūkām un divviru iebraucamiem vārtiem un sētas pusē ar jumta kravu pacelšanas ierīci un četrstūru iekšpagalmu, kurā mūsdienās izveidots ārstniecības augu dārzs. Portālā pilastri balsta četrdaļīgu arhivoltu ar slēgakmeni, un tas noslēdzas ar frontonu. Pēdējais arhitekts - Kārlis Johans Felsko (1844-1918).

19. gadsimtā šeit dzīvojis Heinrihs Gablencs, kurš sētā bija atvēris kariešu darbnīcu, tāpēc ēka iesaukta par Gablenca namu jeb kariešu meistara namiņu. Padomju laikā ielu pārsauca par Komunālo ielu un mājā iekārtoja komunālos dzīvokļus.