Muzeja vēsture

Farmācijas muzeja pirmsākumi meklējami 1938. gadā, kad, apkopojot latviešu farmaceita Dāvja Blūmentāla (1871.-1937.) privāto kolekciju un profesora Jāņa Maizītes (1883.-1950.) personisko vākumu, kā arī Rīgas un Kurzemes farmaceitu biedrību arhīvu, tika izveidots muzejs Farmācijas ķīmijas katedras telpās Rīgā, Baznīcas ielā 5.

Pēc profesora Jāņa Maizītes nāves viņa izveidotā muzeja kolekcija tika sapludināta ar Paula Stradiņa kolekciju, uz kuras pamata 1957. gadā tika oficiāli nodibināts Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs. Ņemot vērā, ka farmācijas un aptieku vēstures kolekcija pārsniedza 50 000 vienību, 1985. gadā tika pieņemts lēmums ēkā Riharda Vāgnera ielā 13 izveidot Farmācijas (Aptieku) muzeju, kurš dibināts 1986. gada 14. novembrī kā Paula Stradiņa Medicīnas Vēstures muzeja filiāle, bet apmeklētājiem atvērts kopš 1988. gada 21. marta.

Farmācijas muzeja ēkas vēsture

Nams Riharda Vāgnera ielā 13, Rīgā ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis - 18. gadsimta dzīvojamā  ēka. Tajā ir valsts nozīmes mākslas piemineklis "Kariešu meistara nama" portāls un durvju komplekts. Ēka ir UNESCO Pasaules kultūras un dabas mantojuma Rīgas vēsturiskais centrs, valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis. 

Pirmā apbūve šajā Vecrīgas daļā sākās 16. gadsimta vidū, kad sāka celt jauno Rīgas nocietinājumu (līdz tam šeit bija pilsētas ganības). Jauno pilsētas daļu nodēvēja par "Iekšvalni" un agrāko smilšu ceļu gar Rīdzenes upes kreiso krastu - par Ķēniņa ielu. Lielākā daļa ēku bija no koka, kuras 1689. gadā nodega un turpmāk tika celtas tikai mūra mājas. Ēka, kurā pašlaik atrodas muzejs, celta 18. gadsimta vidū. 

1820. gadā ēka nonāca E. Mertkes īpašumā, kurš pēc 1823. gadā veiktajiem renovēšanas darbiem uzcēla arī zirgu stalli un ratnīcu.

Sava veida atpazīstamību ar nosaukumu "Gablenca nams", ēka ieguva 19. gadsimtā, kad toreizējais īpašnieks H. Gablencs šeit ierīkoja kariešu darbnīcu. Ēka atbilda visām to laiku modernajām prasībām - pirmajā stāvā bija darbnīcas, otrajā - dzīvojamās telpas. 

Pēc I Pasaules kara šeit tika izveidotas un darbojās dažādas darbnīcas.

Padomju laikā mājā izveidoja 6 komunālos dzīvokļus un ielu pārdēvēja par Komunālo ielu, jo uz tās atradās dažādas pilsētas apsaimniekošanas iestādes.