Buramvārdi

Latviešu valodas dienu 15.oktobrī atzīmē arī Farmācijas muzejā.

Lai bij vārdi, kam bij vārdi,

Man pašam stipri vārdi;

Daugaviņu noturēju

Mietu dūru viducī.

Daļa no Farmācijas muzeja ekspozīcijas veltīta tautas medicīnai. Cilvēkiem palīdzēja dziednieki, zintnieki: braucītājs, laitītājs, spaidītājs lietoja masāžas; mazgātājs ārstēja ar pirts procedūrām; ragotājs lika ragus (mūsdienās - bankas) vai arī lietoja asins atsūcamos radziņus; ādercirtējs nodarbojās ar asins nolaišanu. Priekšstati par slimības izsaucēju ļaunu garu atspoguļojas slimību nosaukumos (dūrējs, spiedējs, žņaudzējs, kniebējs; dilonis - tuberkuloze, karstumguļa - tīfs, asinssērga - dizentērija; vēzis, zaķalūpa, vilkarīkle, varžacis u.c.) un dziednieku nosaukumos, veidotos pēc slimības noteikšanas metodes: kannrauģis slimību nosaka pēc ūdens vai alus putām kannā; vārdotājs dziedina ar buramvārdiem; pūtējs piedod ar savu elpu dažādām vielām spēju ārstēt slimību.

Mutvārdos un rakstiski saglabātā tautas gudrība par cilvēka dziedināšanu veido īpašu folkloras žanru, ar kuru iespējams iepazīties latviešu folkloras institūta krājumos (buramvārdos, pasakās, tautasdziesmās, ticējumos, sakāmvārdos), kā arī iespiestos tekstos, pierakstos un sarunās ar mūsdienu dziedniekiem. Ar šiem materiāliem iespējams iepazīties Latvijas folkloras krātuves digitālajā arhīvā https://garamantas.lv Tautas medicīnas zināšanas ir sniegušas bagātu materiālu mūsdienu zinātniskajai medicīnai.

Buramo vārdu lietotāji ir īpaši cilvēki, kas spēj izdarīt lietas, ko citi nevar. Viņus dēvē par burvjiem un raganām (šo nosaukumu ļauna nozīme varētu būt radusies kristīgās ticības ietekmē). Viņi bija un ir noslēpumu glabātāji, brīnumdari, pie kuriem ar godbijību vēršas tikai ārkārtējos gadījumos. Par savu palīdzību viņi ņem ziedojumu enerģijas apmaiņai, arī lai palīdzības saņēmējs neaiznestu projām svētību un burvības spēku.

Buramvārdus lieto kopā ar citiem ārstēšanas līdzekļiem, pievienojot skaņu vibrāciju kā palīdzību no noslēpumainām varām. Liela daļa buramvārdu attiecas uz slimībām. Pūšļotājs, vārdotājs ņem trauku ar ūdeni, degvīnu vai citu šķidrumu un to apvārdo, piem.: "Kristīts kaķīts, kristīts zaķīts, Kristīts māla ūdentiņš, Sausa priede, sausa egle, Kauliņš pie kauliņa. Mītnīte pie mītnītes, Maza dzīsliņa vidū pļurššš..." Vārdošana varēja notikt arī slimo vietu appūšot vai apspļaudot. Ir buramie vārdi pret visādām slimībām: krūšu sāpēm, kāsu, spiedēju, pakrūti, caureju, sarkano guļu, galvas sāpēm, zobu, ausu, acu sāpēm, pampumu, tūsku, augoņiem, asins sērgu, drudzi, krampjiem. Sāpju vārdi: "Saule, mēness, diena un nakts, palīdzi man to cilvēku paglābt un tā sāpes atņemt". Reižu vārdi: "Šķir, Dieviņ, man celiņus Laid, Laimiņ, nekavē Šai baltā dieniņā Ūdens plūdi, kaula vārti, asins upīte." Audzēja vārdi: "Lai tu saploc kā ūdens burbulis, un iznīksti kā vecs mēness." Uzrauta naba: "Griezies saulīt, griezies mēnestiņ, Griezies nabiņ savā vietā!" Pret drudzi: "Drudzi, drudzi, es tev saku atstāj mani! Ej, krati pelēkos akmeņus, ej, krati celmus mežā!"

Visvairāk pūšamo vārdu ir pret rozi. Tautā ir ticība, ka tikai vārdotāji šo slimību var izdziedināt. Buramvārdos rozes vārdu lieto gan puķes, gan slimības nosaukuma nozīmē: iznāk pievilcīga rotaļa ar rozēm. Daudzos no tiem ir leģenda par Jēzu Kristu: "Jēzus gāja pa vienu aramu tīrumu un nesa rozes savās rokās: pirmā nozuda, otra sadega, trešā aizgāja, - tai ceturtai nebūs pieķerties ne pie kāda cilvēka smadzenēm, stilba, rokas, kājas, galvas, krūtīm jeb pie citiem locekļiem. Tā visām rozēm: baltai, sarkanai, melnai, zilai, zaļai, dzeltenai; tā ūdens, čūskas, kaulu, lapu rozēm, un kā viņas arī nesauktu, - būs noiet un neatgriezties". Buramvārdu lietošana parasti ir tikai daļa no dziedināšanas procesa. 

Vārdotājs uzlūko slimību par dzīvu būtni, pār kuru viņam ir vara ar buramvārdiem. Viņš var tai pavēlēt, to iznīcināt, tai norādīt vietu, kurp lai iet. Viņš saka uz rozi: "Izdilsti kā vecs mēness, sakalsti kā purva niedre, izdēdi kā vecs mironis, kā linu pīslis, kā dūmi gaisā, kā migla un kā rīta rasa vējā." Viņš pavēl slimībai no cilvēka aiziet, nosakot kur. Sarkanai guļai norāda: kādā vējā nākusi, tādā lai aiziet. Trakumam pavēl, lai tas skrej ārā; ja tas neklausīs, sauks Pērkonu, kas viņu gremdēs zemē deviņas asis. Trejdeviņi Pērkoni sper pampumu apakš akmens. Roze pazūd dziļā purvu ellē, kur neviens neiet iekšā. Uz drudzi saka: "Izej, tu gļēvais drudzi, pie lielas upes tilta, paskaties lejas pusē: upē tur piecas sarkanas jumpravas danco uz ledus gabaliem, - tur tu skaties, tur paliec." Slimību daudzkārt noraida uz jūru. Uz trumu saka: "Mūc uz jūru, rocies jūras smiltīs, - tur tava vieta, tur tu guli."

Bagāts lūdza naudas, mantas,

Es no Dieva veselību.

Bagātam nauda, manta,

Man bij' laba veselība.

Kādas mazsalaciešu dzimtas Bībelē ierakstītie Vārdi

Zāļu sieviņa Farmācijas muzeja ekspozīcijā